Latvijas Ārpustiesas parādu piedzinēju asociācija: “Fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām likums nerisina nevienu no deklarētajiem mērķiem”

Biedrība “Latvijas Ārpustiesas parādu piedzinēju asociācija” (turpmāk – LĀPPA) ir lūgusi Latvijas Republikas prezidentu neizsludināt likumu “Fiziskās personas atbrīvošana no parādsaistībām” (turpmāk – Likums), jo Likums ne tikai nerisina nevienu no Likuma anotācijā deklarētajiem mērķiem, bet ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un radīs starptautisku uzņēmumu investīciju apdraudējumu.

Šī gada 15.jūnija sēdē Latvijas Republikas Saeima trešajā lasījumā pieņēma Fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām likumu. Lai arī Saeimas deputāti ļoti pozitīvi izsakās par paveikto, LĀPPA informē, ka Likums pēc būtības nerisina nevienu no anotācijā deklarētajiem mērķiem un ir radīts šaurā tieslietu jomas speciālistu darba grupā, pilnībā ignorējot LĀPPAs, kā tieši iesaistītās puses, viedokli un argumentus.

Kā informē LĀPPA valdes priekšsēdētājs Jānis Lukaševskis, tad atbilstoši Likuma anotācijai, tā uzdevums ir rast finansiālo problēmu risinājumu fiziskām personām ar zemiem ienākumiem un nelielām parādsaistībām, dodot iespēju atgriezt grūtībās nonākušos atpakaļ aktīvā ekonomikas apritē, mazināt ēnu ekonomiku un aplokšņu algas, līdz ar to radot pozitīvu ietekmi visai Latvijas ekonomikai kopumā.

Kā norāda Lukaševskis, tad arī LĀPPA iestājas par anotācijā deklarētajiem mērķiem un asociācijas biedri ir iesaistījušies normatīvā akta izstrādes procesā. Tomēr jebkādi LĀPPAs sniegtie priekšlikumi un argumenti Likuma izstrādes procesa ietvaros nav ņemti vērā un ir tikuši ignorēti no Likuma izstrādātāju puses.

Lai panāktu trūcīgā vai maznodrošinātā mājsaimniecībā esošās personas atgriešanu ekonomiskajā vidē, nepietiek vien ar fiziskas personas atbrīvošanu no tādām parādsaistībām, kas radušās no patērētāju kreditēšanas līgumiem. Pēc Lukaševska domām, Likumā vajadzētu noteikt tikai dažus izņēmumus saistībām, no kurām persona nevar tikt atbrīvota. Piemēram, Uzturlīdzekļu garantijas fonda parādus nevajadzētu atlaist, jo attiecīgām personām pilnā apmērā ir jāuzņemas atbildība par savām saistībām. Visas pārējās saistības, ja likumdevējs tiešām vēlas sasniegt Likuma anotācijā noteiktos mērķus un ja tās kopā, protams, nepārsniedz 5000 EUR, vajadzētu iekļaut Likuma tvērumā, jo tieši šādu, pārējo saistību/parādsaistību/līgumsaistību, esamība var būt radījusi pašreizējo parādnieka finansiālo stāvokli. Tāpēc, ir nepārprotami secināms, ka parādnieka atbrīvošana no konkrētu parādsaistību daļas nekādā veidā nenodrošinās viņa atgriešanu ekonomiskajā vidē.

Lai arī Likums pēc būtības nerisina nevienu no anotācijā deklarētajiem mērķiem, Likumā tiek ignorēta Latvijā un Eiropas Savienībā ierastā prakse, ka kreditori parādus pārdod (cedē) licencētiem ārpustiesas parādu atgūšanas uzņēmumiem, kuri šos nopirktos parādus likumā noteiktajā kārtībā ilgtermiņā atgūst, dodot iespēju parādniekiem maksāt atbilstoši savai finansiālajai varēšanai. Par to, ka šāda prakse Eiropas Savienībā ne tikai pastāv, bet tā ir īpaši jāatbalsta, liecina arī Eiropas Komisijas Ceturtais progresa ziņojums par ienākumus nenesošu aizdevumu (turpmāk – INA) samazināšanu un turpmāku riska samazināšanu banku savienībā, kur skaidri ir norādītas vadlīnijas Eiropas Savienības dalībvalstīm INA sekundārā tirgus attīstīšanai. Diemžēl jāsecina, ka Likums nevis veicinās, bet taisni pretēji – būtiski kavēs INA sekundārā tirgus attīstību, jo investori zaudēs savas iepriekš veiktās investīcijas Latvijas Republikā un likumdevējs to būs izdarījis, neievērojot tiesiskās paļāvības principus un Latvijas Republikas Satversmi, kurā ir noteikts, ka:

“Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību”.

Tāpēc, lai arī kreditori un investori ir gatavi iesaistīties sociālās palīdzības un ekonomikas atveseļošanas programmās, LĀPPA aicina likumdevēju neuzvelt visu smaguma nastu uz kreditoru un investoru pleciem, kā tas ir noteikts šī Likuma redakcijā, un koncentrēt jautājumus par sociālo palīdzību trūcīgām vai maznodrošinātām personām Labklājības ministrijas un attiecīgo pašvaldību Sociālo dienestu pārziņā, tai skaitā, organizējot nodarbinātības veicināšanas un finanšu pratības apmācības, izmantojot valsts budžetā piešķirtos līdzekļus.

Nobeigumā LĀPPA vēlas uzsvērt, ka tikai pēdējos 3 gados vien parādu portfeļus Latvijā pārdevušas ne tikai lielās bankas, nebanku kreditētāji un lielie telekomunikācijas pakalpojumu sniedzēji, bet arī Latvijas Valsts kapitālsabiedrības, saņemot par to tūlītēju samaksu no ārpustiesas parādu atgūšanas uzņēmumiem. Šos parādu portfeļus ir nopirkuši starptautiski uzņēmumi, tādējādi pēdējo 3 gadu laikā, investējot Latvijā vairāk nekā 100 miljonus eiro, kas ir tiešo investīciju veidā ieguldīti Latvijas ekonomikā no Eiropas Savienības valstu uzņēmumiem.